Kāpēc par cenu vienojamies trešajā solī, nevis pirmajā

Lielākā daļa programmatūras piedāvājumu ir novērtējums kaut kam, ko neviens vēl nav apskatījis. Mēs skaitli atliekam līdz brīdim, kad analīze ir pabeigta, un lūk, ko tas maina.

Divas stikla formas saskaras vienā punktā

Gandrīz katrā pirmajā sarunā pirmais jautājums ir par cenu. Tas ir godīgs jautājums, un godīgā atbilde tajā brīdī ir, ka neviens to nezina, arī mēs ne. Tas, ko mūs lūdz novērtēt, ir problēmas apraksts, nevis definēts darba apjoms, un tieši šajā plaisā programmatūras budžeti aiziet bojā.

Tāpēc mēs atbildam divreiz. Pirmajā sarunā jūs saņemat diapazonu un pamatojumu tam. Skaitlis, kas nonāk līgumā, parādās vēlāk, Schtelbe modeļa trešajā solī, kad analīze un koncepts ir pabeigti.

Ko pirmā soļa cena patiesībā mēra

Piedāvājums, kas dots pirms jebkādas analīzes, ir mērījums tam, cik pārliecināts jūtas tas, kurš to dod. Tas nav negodīgi, tas vienkārši ir uzbūvēts no pieņēmumiem, kurus neviens vēl nav pārbaudījis: par sistēmām, ar kurām programmatūrai jārunā, par to, kā darbs patiesībā notiek darba vietā, nevis procesa aprakstā, un par to, cik daudz no pasūtītā vispār ir vajadzīgs.

Šie pieņēmumi galu galā tiek pārbaudīti. Tie tiek pārbaudīti izstrādes laikā, kas ir visdārgākais brīdis, lai uzzinātu, ka kāds no tiem bijis nepareizs. Un tajā brīdī projektam ir atlikuši tikai divi gājieni: cena mainās vai arī apjoms klusi sarūk, līdz iekļaujas cenā. Abi sabojā attiecības, un otrais ir sliktāks, jo tas ir tas, par kuru neviens nepaziņo.

Kas mainās, pārceļot to uz trešo soli

Līdz trešajam solim analīze ir pabeigta, un koncepts ir vizualizēts un pārskatīts, tostarp no cilvēka, kurš pats ir darījis to darbu, kuru programmatūrai jāatbalsta. Trīs lietas ir patiesas, kas pirmajā sarunā nebija:

  • Integrācijas ir zināmas. Jautājums vairs nav, vai sistēmai ir API, bet ko šis API darīs un ko ne.
  • Apjoms parasti ir sarucis. Gandrīz katra izpēte atklāj kaut ko sākotnējā pieprasījumā, ko lētāk atrisināt bez programmatūras, un kaut ko citu, kas izrādās daudz svarīgāks, nekā kāds bija teicis.
  • Par budžetu, tehnisko apjomu un termiņu vienojas kopā, vienā sarunā, nevis vienu no tiem nosaka iepriekš un pārējie divi liecas, lai tam pielāgotos.

Pēdējais punkts ir vissvarīgākais. Atsevišķi saskaņota cena ir skaitlis, kuram apjomam un grafikam pēc tam jākalpo. Cena, par kuru vienojas kopā ar tiem, ir lēmums par konkrētu darba apjomu, un tas ir kaut kas, par ko mūs var saukt pie atbildības.

Ko tas jums maksā

Sākumā tas ir lēnāk. Jūs neaiziesiet no pirmās tikšanās ar skaitli valdei, un, ja salīdzināt trīs piegādātājus, pārējie divi, visticamāk, jums to iedos. Mēs labāk būsim tie ar lēno piedāvājumu nekā tie, kuru piedāvājums kustas.

Tas arī nozīmē, ka analīzes darbs ir īsts darbs un tiek attiecīgi novērtēts un saskaņots. Doma nav tāda, ka izpēte ir bez maksas. Doma ir tāda, ka jūs neuzņematies saistības par izstrādes budžetu, pirms ir notikusi izpēte, kas to definē.

No kurienes tas radās

Galvenokārt no projektiem, kur notika pretējais. Šis modelis atkārtojās pietiekami bieži, lai mēs ap to uzbūvētu visu secību: seši soļi, un komerciālās saistības atrodas trešajā, nevis pirmajā.

Tas nav pareizais modelis katram darbam. Ja jums vajag zināmu lietu, kas uzbūvēta pēc zināmas specifikācijas, cena pirmajā dienā ir saprātīga, un mēs to iedosim. Tas ir pareizais modelis projektiem, kuros vēl neviens nav vienisprātis par to, kāda ir problēma. Pēc mūsu pieredzes tādi ir vairums.